Izvēlējos strādāt par sētnieci tamdēļ, ka vēlējos pēc iespējas vairāk laika veltīt saviem bērniem – man viņu ir četri. Šim darbam nav jāvelta deviņas stundas dienā, man tas bija ērti – paspēju arī pilnvērtīgi nodarboties ar bērniem. Kulk pievienojos pirms 12 gadiem – strādāju gan agri no rīta, gan pa dienu, tas ir atkarīgs no situācijas.
Nav jākaunas strādāt par sētnieku. Apkaunojoši ir nedarīt neko. Manā ģimenē ir ierasts cienīt jebkuru darbu, savukārt savu darbu – censties izdarīt pēc iespējas labāk. Diezgan nepatīkami, kad bērnus biedē ar perspektīvu – redz, slikti mācīsies, kļūsi par sētnieku. Tā ļaudis māca savus bērnus necienīt cita cilvēka amatu un vispār baidīties no darba, bez tam – mūsu starpā ir arī apaļi teicamnieki un izglītoti cilvēki.
Dažreiz pēc darba sāp rokas. Īpaši, kad stipri snieg sniegs – tāds, kā bija janvārī. Kad krīt un krīt sniegs bez apstājas, jātīra pa trijām reizēm, bet tas tikai turpina gulties uz zemes. Bet ar laiku pie visa pierod, arī pie fiziska noguruma.
Kad sinoptiķi sola sniegu, es vienmēr pārdzīvoju – kāds tas būs, cik ilgi snigs… Jo paredzu, ka atkal jau sociālajos tīklos sāks rakstīt, ka sētnieki neko nedarot. Ir aizvainojoši to lasīt, jo es ļoti cenšos padarīt savu darbiņu cik vien labi spēju. Dažkārt sametas ļoti nelāgi par šiem negatīvajiem komentāriem, par cilvēku nevēlēšanos saprast, ka mēs tiešām strādājam, pūlamies, bet stihija mūs gluži vienkārši apsteidz.
Pilsēta ir tīra nevis tāpēc, ka ļaudis nemēslo, bet gan tāpēc, ka tā tiek sakopta. Bieži vien redzu cilvēkus, kuri izkāpj no autobusa un nomet zemē sejas masku vai iemet zālienā pudeli, vai kā citādi piegružo. Es domāju, ja kaut tikai vienu nedēļu neviens sētnieks neierastos darbā, pilsēta izskatītos ļoti slikti
Man ne pārāk patīk grābt lapas. Tomēr katrā darbā jau ir arī tādi uzdevumi, kas ir jāizpilda tikai tāpēc, ka tas ir tavs pienākums. Ja jāizvēlas – sniegs vai lapas, tad es labāk izvēlos sniegu (smejas).
Ja es atrodu maciņu, telefonu vai citas lietas – vienmēr meklēju īpašnieku un tās atgriežu. Mani ļoti iepriecina sajūta, kad esi spējis kādam izdarīt kaut ko labu. Visbiežāk sanāk atrast bērnu telefonus, autobusu mēnešbiļetes – bērni spēlējas, skraida un zaudē lietas.
Mūsdienīgam sētniekam ir jābūt mobilam. Šobrīd vairs nav tā, ka tev piešķir simts metrus ietves un viss. Man ir vairāki pa visu pilsētu izmētāti objekti. Lai operatīvi visu izdarītu, es uz tiem braucu ar auto
Mans hobijs – tā ir mana ģimene. Jaunākā meita mācās septītajā klasē, vecākā – beidz augstskolu, dēli mācās tehnikumā. Atvaļinājumus mēs pavadām vienmēr visi kopā – piemēram, iepriekšējos gados braucām ar autobusu uz Baltkrieviju un Ukrainu, ļoti vēlējāmies doties uz Sanktpēterburgu, bet koronavīruss izjauca mūsu plānus
Oksana, paldies, ka esi kopā ar mums! Par Tavu gatavību aizvietot saslimušos kolēģus, par to, ka vienmēr esi gatava nākt palīgā - vai tā ir mūsu teritorijas rotāšana ar ziediem, vai operatīva uzkopšana pēc kāda pasākuma. Par to, ka vienmēr varam rēķināties ar tavu palīdzību! Prieks, ka mūsu komandā ir tāds čakls, enerģisks un foršs cilvēks kā Tu.
