Inženierkomunikāciju nodaļas brigadieris: "Dzīvoju ar apziņu, ka mans darbs ir svarīgs"

Esmu inženierkomunikāciju nodaļas brigadieris. Mana brigāde rok tranšejas, liek caurules. Dažiem šķiet, ka tas ir tik vienkārši un neprasa nekādu piepūli – izraki bedri, iemeti iekšā cauruli un aizraki ciet. Bet tā nav! Zemē slēpjas daudz pārsteigumu – rokot tranšeju, vienmēr vērts būt gatavam kaut kam negaidītam, piemēram, tam, ka uzdursies veciem ēkas pamatiem.

Ir tā – ja tu roc KULKā, tad raksi arī citā uzņēmumā. Zinu cilvēkus, kuri mētājas pa dažādām darbavietām, maina tās kā cimdus. Visi meklē, kur ir labāk, kur ir vairāk... Bet, ja tu šeit strādā ar lāpstu, tad nekas jau nemainīsies arī citā uzņēmumā. Pa visiem šiem 17 gadiem KULKā ne reizi nav aizturēta algas izmaksa, viss ir godīgi, nekādu aplokšņu. Pret darbiniekiem attieksme ir ļoti laba. Es vienmēr skatos nevis uz summu, bet uz kopējo guvumu – vai ir vērts braukt strādāt uz Rīgu, ja milzumdaudz laika pavadīšu ceļā. Tā vietā, lai nīktu mašīnā, es labāk pavadu laiku kopā ar ģimeni.

Dzīvoju ar apziņu, ka mans darbs ir svarīgs. Pa caurulēm, kuras mēs ar puišiem ieguldām zemē, mājās iekļūst ūdens vai arī no tām tiek novadīta kanalizācija. Tas taču ir tik svarīgi, tik ievērojami atvieglo mūsu dzīvi! Kādam šis darbs noteikti ir jādara, iztikt bez tā nekādi nevar!

Ir cilvēki, kas neprot novērtēt infrastruktūras uzlabojumus. Tur, kur ūdensvads un kanalizācija ir bijuši vienmēr, iedzīvotāji bieži vien žēlojas un šķobās – lūk, viss esot piecūkots, asfalts salauzts, ne te normāli ar kājām cauri tikt, ne ar auto izbraukt... Bet tajās vietās, kur agrāk ne kanalizācijas, ne normāla ūdensvada nav bijis... tur cilvēki bezmaz ar fanfarām sagaida. Vienā objektā privātmāju iemītnieki nesa mums bulciņas, kliņģerīšus – mēģināja piebarot (smejas). Patīkami, kad cilvēki novērtē tavu darbu.

Man dzīvē miera nav! Bez grūtībām dzīvot nevaru (smejas). Droši vien tieši tāpēc savos 42 gados iestājos LLU Meža fakultātē, kur šobrīd studēju trešajā kursā. Tā ir viena no sarežģītākajām fakultātēm, bet es jau tuvojos finiša taisnei. Kāpēc man to vajag? Vēlējos iegūt jaunas zināšanas, un izrādījās, ka par mežu es nezinu gandrīz neko. Un arī citi cilvēki mežu tā īsti nemaz nezina... Bez tam, man šobrīd ir 45 gadi, es nevarēšu strādāt fizisku darbu visu savu dzīvi, ložņāt pa tranšejām un trenkāt strādniekus (smejas). Tāpēc man ir vajadzīgs rezerves spilvens. Ar diplomu es kaut kur varēšu piemesties. Iespējams, pēc tam turpināšu mācības maģistrantūrā, iegūšu izglītību, kas man šajā sfērā noderēs. Tas, ka studēju, nebūt nenozīmē, ka es pametīšu KULK. 

Ļoti patīk strādāt dārzā. Ja tu rūpējies par zemi, tā tev atlīdzinās, nesīs augļus. Mēs ar sievu divatā ravējam dobītes un stādām visu ko. Ļoti mīlu šo nodarbi.

Man ir trīs bērni. Vecākā meita mācās par ārstu, dēls šogad pabeigs skolu un plāno savu dzīvi saistīt ar bruņotajiem spēkiem, bet mazākais vēl ir skolēns.